ORIENTĒŠANĀS SPORTA VĒSTURE 

“Var strīdēties, kas bijuši pirmie orientieristi pasaulē – Ādams un Ieva, kas meklēja ceļu, atstājot paradīzi, vai Noass stūrējot savu šķirstu…”, tā 1968.g. rakstīja tā laika Zviedrijas orientieristu savienības vadītājs B.Nordenfelds. 

Ir liecības, ka 1893.g. Stokholmas apkārtnē notikušas zviedru armijas kājnieku sacensības ziņojuma nogādē nepazīstamā apvidū, taču par pirmajām īstajām orientēšanās sacensībām tiek atzītas tās, kas notika 1897.gada 13.maijā Bergenas apkārtnē Norvēģijā (šeit gan jāpiebilst, ka Norvēģija, kā patstāvīga valsts izveidojās tikai 1905.g., tādēļ gods būtu jādala norvēģiem un zviedriem). Šajās sacensībās piedalījās gan armijas pārstāvji, gan civilie.
Termins “Orientēšanās” pirmo reizi ticis lietots 1900.g. 7.oktobra sacensībās Oslo apkārtnē, Norvēģijā. 

1936.g. 18.oktobrī notiek PIRMĀS ORIENTĒŠANĀS SACENSĪBAS LATVIJĀ.
Žurnālists Kārlis Krūmājs 1936.g.19.oktobra “Jaunākajās ziņās” dod mums iespēju uzzināt par šīm pirmajām sacensībām un savā rakstā pareģo – “Pēc dalībnieku un tiesnešu jautrības un nebeidzamiem piedzīvojumu un pārdzīvojumu nostāstiem jāsecina, ka pasākums lieliski izdevies un turpmāk arī pie mums skries tūkstošiem”.
Diemžēl orientēšanās sporta attīstību  pārtrauc  Latvijas okupācija un II Pasaules Karš. 

1961. gadā Kopenhāgenā tika nodibināta Starptautiskā orientēšanās federācija un tās dibinātājvalstis bija Bulgārija, Dānija, Somija, VDR, VFR, Ungārija, Norvēģija, Šveice, Zviedrija un Čehoslovākija. OK “Mona

Orientēšanās sports Jēkabpilī – pirmie 10 gadi (1959.-1970.  ) 

Par orientēšanās sporta pirmsākumu Jēkabpilī tiek uzskatīts 1959.gads, kad Jēkabpils 1.vidusskolas fizikas skolotājs Tālivaldis Asariņš izveidoja pirmo komandu, organizēja treniņus un piedalīšanos sacensībās. 

1959. gadā Tālivaldis Asariņš (dzimis 1933.gada 28.decembrī, Dignājā) pēc Latvijas universitātes beigšanas sāka strādāt Jēkabpils 1.vidusskolā par fizikas skolotāju un 10.a klases audzinātāju. Mācību laikā universitātē viņš bija  skrējis vieglatlētikas distances, slēpojis un piedalījies tūrisma sacensībās. Tūrisma sacensību programmā tajā laikā sāka iekļaut „slēgto maršrutu”, kas vēlāk kļuva par  orientēšanās sportu. Jaunajam skolotājam bija interese turpināt  iesākto, viņš izveidoja komandu vispirms no savas audzināmās 10.a klases un citiem vecāko klašu skolēniem. Sākās regulāri treniņi, un jau pēc  neilga laika notika skolas sacensības. 

BILDE11

1960. gadā Latvijas 1. ziemas olimpiādes programmā tiek iekļautas slēgtā maršruta sacensības ar slēpēm. Jaunā Jēkabpils komanda zonas sacensībās Pļaviņās iegūst 2.vietu un iekļūst finālā Cēsīs. (sacensību dalībnieka Jāņa Rupmeja raksts „Mūsu tūristu pirmie panākumi” laikrakstā Padomju Daugava)

 

 

 

BILDE22

1960. gada rudenī jēkabpilieši piedalās 1. Latvijas orientēšanās kausa izcīņas sacensībās Jelgavas (Ozolnieku) apkārtnē.

 

 

 

 

 

1961. gada  22. jūnijā Jēkabpils 1. vidusskolu absolvēja pirmās komandas dalībnieki, attēlā no kreisās: Jānis Rupmejs, Elfa Stradiņa, Tālivaldis Asariņš, Biruta Cukuriņa, Jānis Kalniņš, Maija Balode, Jānis Korsietis. Pirmie” līdz skolas izlaidumam Asariņa vadībā nepilnu 2 gadu laikā paspēja  Jēkabpils vārdu pieteikt Jēkabpils orientēšanās sporta vēsturē, kļuva par „ieraugu” simtiem sekotāju, un tālākajiem panākumiem. Pirmajā komandā kopā ar Tālivaldi Asariņu startēja arī Rudīte Siliņa, Zenta Drugoveiko (Raksnāne), Jānis Lapsa.

BILDE33

1961. gada 7.- 10. jūlijā 5. Baltijas tūristu salidojumā Igaunijā Jēkabpils 1.vidusskola piedalījās ar 3 komandām (2 sievietes + 2 vīrieši )

no kreisās: Biruta Cukuriņa, Ruta Ozoliņa, Elfa Stradiņa, Inta Sala, Malda Brasle, Anita Daugule, Valdis Ūsiņš, Eduards Leicis, Alberts Podāns, Jānis Rupmejs, Jānis Garbars, Jānis Kalniņš 

 

BILDE44

BILDE55

 

 

 

 

 

 

 

Pirmā komanda: Jānis Rupmejs Biruta Cukuriņa, Elfa Stradiņa, Jānis Kalniņš, izcīnīja  otro vietu tūrisma tehnikā. 

Sekoja Jānis Veide, Brigita Kaniņa, Līvija Buiķe, Dzintra Pusbarniece  brāļi Mārtiņš un Jānis Akmentiņi, Daina Pīrāga, Dagnija Vītoliņa, Ruta Kalniņa, Jānis Krūmiņš, Atis Miezītis, Vilnis Kaktiņš, Jānis Grīnfelds un daudzi citi. 

Jaunais sporta veids sāka strauji attīstīties, notika arvien jaunas sacensības, pieauga dalībnieku skaits, pilnveidojās arī pats orientēšanās sports. T.Asariņa aizrautību  atbalstīja sporta biedrības “Vārpa” rajona padomes priekšsēdētājs Austris Janovskis, rajona Tūristu kluba priekšsēdētājs, Vēstures muzeja direktors Valentīns Cirsis, Ābeļu pamatskolas skolotājs Arnolds Jakubovskis u.c. Īpaša izveicība bija jāziedo, lai nomierinātu attiecīgus valsts orgānus par to, ka orientēšanās sporta karšu izgatavošana un pavairošana neapdraud valsts drošību. Rajona izglītības nodaļas vadītājs Ārmanis un Pionieru nama direktore Velta Ārgule ar sapratni pieņēma lēmumu par orientēšanās sporta pulciņa izveidošanu Pionieru namā T.Asariņa vadībā. 

  1. gada 25. – 26. augustā Oliņkalnā notiek sporta biedrības „Vārpa” Jēkabpils rajona 1. tūristu salidojums, galvenais tiesnesis T. Asariņš. Komandu vērtējumā 1.vietā Druvu padomju saimniecība. Orientēšanās sacensībās Albertam Podānam 1. vieta, (J.Kalniņam LLA, 3.vieta)
  2. gada februārī Rīgā tiek dibināta patstāvīga Latvijas orientēšanās sporta federācija, T.Asariņu ievēl  par federācijas prezidija locekli. BILDE661963.gada 22.martā „Vārpas” Jēkabpils rajona padomes sastāvā nodibina orientēšanās sekciju – vadītājs T.Asariņš. Tiek atzīmēts, ka jēkabpilieši Alberts Podāns, Valdis Ūsiņš, Eduards Leicis, Inta Sala, Malda Brasle vairākkārtīgi izcīnījuši godalgotas vietas republikas mēroga sacensībās, kā šī sporta entuziasti minēti Vārna (Jēkabpils), Zālīte (Nereta), Jakubovskis (kolhozs Nākotne), Grīvnieks (Pļaviņu 1. vidusskola), Ramanis (MRS), Lūkina (Jēkabpils slimnīca), Pabērza (LLT) u.c. (T.Asariņa raksts „Aizraujošais orientēšanās sports” laikrakstā Padomju Daugava; A.Janovska informācija)

 

 

 

1963. gada 23. martā republikas skolu sacensībās Jēkabpils 1. vidusskolas 2.komanda – Dagnija Vītoliņa, Brigita Kaniņa, Z.Bremze, Jānis Grīnfelds iegūst 3.vietu, individuāli 2.vieta D.Vītoliņai. (A.Janovska inforācija)

1964. gada 26.martā republikāniskajās skolēnu orientēšanās sacensībās Dagnija Vītoliņa saņem Goda rakstu par izcīnīto I vietu vecākajā grupā. (Goda raksts)

1964. gada Republikas čempionātā trenera T.Asariņa jauniešu komandai III vieta, Jānis Akmentiņš – čempions, godalgotās vietās: Līvija Buiķe, Ruta Kalniņa, Vilnis Bogdanovičs, Jānis Rutkovskis (A.Janovska informācija)

1967. gada martā Jēkabpils rajona sabiedriskajam tūrisma klubam piešķirta I vieta Latvijā, Tūrisma padomes vimpelis, naudas prēmija 700,- Rbļ, Goda raksti T.Asariņam un citiem aktīvistiem (A.Janovska informācija) 

1967. gada augustā jēkabpilieši kā viesi piedalījās Zemgales I tūristu salidojumā Dalbē. Orientēšanās sacensībās labākos rezultātus sasniedza Jēkabpils tūristu kluba pārstāves, individuāli uzvarēja Dzintra Pusbarniece, otrā Aīda Grāve, (vīriešiem trešais Jānis Kalniņš LLA) Konkursā par glītāko telts apkārtnes izveidojumu visaugstāko atzinību izpelnījās jēkabpilieši. (raksts „Salidojums Misas krastā”, laikraksts Darba uzvara 1967.g. 25.augustā) 

1970. gadā T.Asariņš delegācijas sastāvā kā novērotājs piedalījās orientēšanās pasaules meistarsacīkstēs Vācijas Demokrātiskajā Republikā (VDR)  

 

Ināras Gripsles atmiņas par skolotāju, treneri Tālivaldi Asariņu.

Ar cieņu un mīlestību Ināra Gipsle 

Atmiņas par manu fizikas skolotāju, klases audzinātāju un treneri Tālivaldi Asariņu 

   Mana iepazīšanās ar skolotāju bija visai dīvaina… Mācījos  3. klasē un bijām norīkoti kraut malku lielās kaudzēs skolas internāta pagalmā. 

   Stāvējām ķēdītē un es biju pirmā – pie malkas padošanas, bet nākošā stāvēja lielā Kokina Ināra. Jāsaka, ka es biju ļoti sīka un viņa, nepārspīlējot, bija divreiz lielāka. Biju čakla un nepacietīga, man likās, ka tā lielā pārāk lēni strādā. Neizturēju un ar kārtējo pagali, uzsitot viņai pa dibenu, un, lietojot daudz rupjāku apzīmējumu, uzsaucu: … , ko čammājies!” Pēkšņi, kā no zemes izniris, pār mani slejas milzīgs vīrs ar gludi atpakaļ nosukātiem matiem, akurātā uzvalkā, norāj mani, izsakot vēlmi izsaukt uz skolu vecākus, bet pats knapi valdās. Beidzot gardi sāk smieties. Tad arī viņš izteica vēlēšanos redzēt mani OS treniņā. Kas tas tāds – nebija ne jausmas, bet man šis uzaicinājums vairāk izklausījās pēc pavēles un arī nopriecājos, ka varbūt tomēr izpaliks vecāku aicināšana uz skolu. 

   Uz to pašu pirmo reizi ieradās arī Dzintra Šotniece no paralēlklases, kura bija ļoti sportiska meitene, es biju tikai nerātna un strauja. 

   Kā pirmo mums lika izmērīt soļa garumu, iemācīja skaitīt pārsoļus, uzņemt azimutu un sekot tam izmantojot kokus mežā. Tas sēž asinīs līdz šai dienai. 

   Pirmajās pāris sacensībās abas ar Dzintru skrējām divatā. Strīdējāmies, pat pašķīrāmies, un rezultāts bija nekāds. 

   Sk. Asariņu skolā visi saukāja par Ķīsi, un šī iesauka viņam ļoti piestāvēja, jo viņš bija tiešs, pat ass, prasīgs, sevišķi mēs, meitenes, cietām no viņa tiešuma – mulsām, sarkām un dusmojāmies par visādām mums svarīgām lietām. Un smējās viņš gardi. 

    Tanī laikā, kad es sāku savas orientierista gaitas, galvenā komanda skolā bija 8. – 9. klašu orientieristi – Vilnis Kaktiņš, Jānis Krūmiņš, Jānis Akmentiņš, Daina Pīrāga, Aīda Grāve, Dzintra Pusbarniece. Sk. Asariņš ļoti lepojās ar šo komandu. Bieži klausījāmies arī gandrīz leģendas līmenī pasniegtos stāstus par pirmajiem skolotāja audzēkņiem, kas jau studēja vai bija armijā – Jāni Kalniņu, Mārtiņu Akmentiņu, Dagniju Vītoliņu, Ati Miezīti u.c., bet to visu es sāku jau piefiksēt kādus 2 gadus vēlāk. 

    Pa šo laiku mums pievienojās Dainis Ugainis, Modris Mickevičs, Juris Balodītis, Silvija Jansone. Daudz vērības tika pievērsts tehniskai sagatavotībai tūrisma salidojumiem. Stundām trenējāmies celt un jaukt telti, iekurt ugunskuru, siet mezglus un citas labas lietas. Bija arī labi rezultāti. 

   Uz mačiem pirmajos gados braucām vaļējās smagajās mašīnās. Bija arī brezents, ko pārvilka pāri sliktā laikā. Bet braukšana vienmēr bija jautra. Nostāsti par iepriekšējo gadu mačiem, jautriem atgadījumiem, joki, dziedāšana. Pēdējo reizi braukšanu smagajā mašīnā atceros 1967. gada vasarā – braucām mājās no tūrisma salidojuma Madonā, pēc triju dienu gulēšanas teltīs. Kaut bija jūlijs, bet ik pa brīžam lija, visas drēbītes bija slapjas. Tad vēl nebija piepūšamo matraču, ne guļammaisu, teltīs sakrājās ūdens, ar dakšiņām izdūrām grīdā caurumiņus, lai ūdens iztecētu, – visas drēbītes tika izmantotas apakšā, lai nebūtu jāguļ peļķē. 

  1. gada 8. – 9. maijā pirmo reizi piedalījos Salaspils nakts mačā. Tai pašā gadā piedalījos arī pieaugušo Latvijas meistarībā Limbažos (liekas ?) Tā iznāca, ka jau agri skolas laikā redzēju, apbrīnoju, iepazinu un pat jau mēģināju mēroties spēkiem ar Latvijas stiprākajiem orientieristiem.

   Skolniekiem svarīgākās sacensības un arī jaukākās tanī laikā bija ” Pavasara kauss’’ – pavasarī un ” Dzintara kompass” – rudenī, Latvijas skolēnu meistarsacīkstes, vēl bija RPP (Rīgas Pionieru pils) kauss, protams, arī Ziemas meistarsacīkstes OS. 

Skolotājs pievērsa lielu  arī uzmanību mūsu ziemas sagatavotībai, veda mūs uz slēpošanas sacensībām, rīkoja tās pats. Labākie skolas slēpotāji bija tieši orientieristi. Sliktajos bezsniega gados 64.,- 69. skolotājs pats vārīja klīsterus, ar ko smērēt slēpes atkušņa laikā. Ar skolotāja gādību mums bija diezgan labs ziemas inventārs, par kuru tikām iemācīti arī rūpēties. 

   Sk. Asariņš pats taisīja arī pirmos šķidruma kompasus. Tā mums Jēkabpilī, pirmajiem Latvijā, bija savi šķidruma kompasi. Pirms tam skrējām tikai ar Andrianova kompasiem. Kad Rīgas Pionieru pils Rusinam Vilkam bija izdevies nopirkt pirmos Vācijas Demokrātiskajā republikā rūpnieciski ražotos šķidruma kompasus, viņa audzēkņi vēl neprata ar tiem rīkoties. Tā nu treneris Rusins iedeva šos pirmos mums ar Dzintru Šotnieci noskriet Latvijas skolēnu meistarsacīkstēs Kandavā 1966. gada vasarā. 

   Skrienot vidējā grupā no 65. – 68. gadam, mēs ar Dzintru sākām uzrādīt stabilus rezultātus, gandrīz vienmēr pirmajā trijniekā. Tāpat šajā laikā jau labi skrēja arī Jānis Slekēničs, Viktors Trušelis, Juris Balodītis, Modris Mickēvičs, Jānis Lukstiņš un Jānis Ķuzāns. Bija arī stipra jaunā maiņa. Mums piebiedrojās mana māsa Dace Gipsle, tāpat Vija Boļšaka, Daina Slekēniča, Inga Krievāne, Uldis Bitāns un Indulis Peilāns. Tā arī komandu cīņā bieži ierindojāmies godalgotajās vietās. Republikā bijām visspēcīgākā skolu komanda, bieži vinnējām arī RPP un CBETS (Centrālā Bērnu Ekskursiju un Tūrisma stacija) komandas. 

  1. un 1968. gadā uz vidusskolu atnāca un mūsu saimei piebiedrojās arī Astra Kalniņa, Minjona Rudzīte, Ilga Markeviča, Ingrīda Bergkinde, Jānis Antonovs un citi.

   Šajā laikā uz mačiem jau galvenokārt braucām ar īrētu autobusu, kas parasti piederēja kādai organizācijai, vai arī ar vilcienu. Gadījās no sacensībām at griezties ļoti vēlu – ar pēdējo nakts vilcienu jau krietni pāri pusnaktij, bet nākošajā rītā jau laikus bija jābūt skolā. Parasti nekādu atlaižu nebija. Kaut kad vajadzēja arī izmācīties, jo daži skolotāji sevišķi centās izsaukt orientieristus, ja zināja, ka viņi bijuši mačos. 

   Autobusos parasti dziedājām gandrīz visu ceļu. Bieži iniciators bija sk. Asariņš, sevišķi, ja bija iecerējis mums iemācīt jaunu dziesmu. Tā viņš iemācīja mums ”Augu nakti…”, ”Vaidava”; dažas citas. Daudzas dziesmas mēs ar Dzintru atvedām no Latvijas skolēnu izlases treniņnometnēm, bieži bijām kopā ar pieaugušajiem un tā mūsu repertuārā parādījās arī diezgan nerātnas dziesmas, kā arī dziesmas par ko tajā laikā varēja nokļūt nepatikšanās,- piemēram ”Zilo lakatiņu”, kas ir leģionāru dziesma. Asariņam nepatika, ka mēs dziedam šādas dziesmas, viņš centās izskaidrot iemeslu diezgan atklāti, bet mums, protams, bija lielas galvas un bieži vien, pat it kā kaitinot viņu, vienalga dziedājām šādas dziesmas. Vēlāk, skatoties atpakaļ, sapratu, ka skolotājs Asariņš tiešām bija kā tēvs, kurš stingri un noteikti, dažreiz varbūt diezgan skarbi, gatavoja mūs lielajai dzīvei, reizē tēvišķi brīdinot un pat sargājot, arī no mums pašiem. Ja braucām uz vairākām dienām, viņš bija tas, kas organizēja pārtiku, nakšņošanas inventāru, mums atlika tikai paķert līdzi bļodiņu, karoti un krūzīti, kas arī bieži aizmirsās. Viņš iemācīja mūs arī gatavot uz ugunskura priekš daudz ēdājiem. Tāpat centās, veiksmīgi, vai mazāk veiksmīgi, mums palīdzēt savstarpējo attiecību jautājumos. 

     Ļoti spilgti atmiņā palikusi ziemas treniņnometne Murjāņos 1968.g., kur nonācu vienīgā no mūsu skolas, pateicoties tikai saviem rezultātiem un sk. Asariņa rūpēm. 

   Ap šo laiku arī sāku patstāvīgi braukt uz sacensībām, sevišķi ziemā, jo republikā bija kāds starts katru sestdien-svētdien, bet skola nevarēja atļauties sūtīt mūs sacensībām tik bieži, daudzi arī nevēlējās. Skolotājs visādi atbalstīja mani šajos centienos, aizstāvēja pret skolas vadību vai atsevišķu skolotāju nelabvēlību, pārliecināja vecākus par šo maču lietderību manas sporta karjeras nākotnei. Viņš panāca līdzvērtīgas atlases iespējas ar RPP un CBETS audzēkņiem iekļūšanai Latvijas skolēnu izlasē. Tas viss palīdzēja droši iziet  lielajā sportā. 

   Tā 1969. gada rudenī tiku Latvijas jauniešu izlasē, pateicoties milzīgam skolotāja atbalstam un savai drosmei. Izlasē bija tikai divas meitenes un divi zēni, kas aizstāvēja Latvijas godu PSRS čempionātā Brjanskā. Tur ieguvu 2. vietu. Pati uzskatīju to par neveiksmi, jo zaudēju 2 min komandas biedrenei Intai Tabakai tikai tāpēc, ka nenoticēju, ka karte var būt tik precīza. Pirmo reizi skrējām ar melnbaltām foto kopijas kartēm, kuras bija zīmētas apvidū, nevis ģeneralizētajām gaismas kopijām. 

Tālivaldis Asariņš bija arī lielisks fizikas skolotājs. Par to pārliecinājos jau 6. klasē, kad viņš mums novadīja dažas fakultatīvas nodarbības fizikā un matemātikā par lietām, kuras mēs mācītos tikai 8. un 9. klasē. Viņš ieinteresēja par šīm zinātnēm ne tikai slinkākos puišus, bet arī meitenes. Tā Viktors Trušelis pēkšņi no viduvēja skolnieka kļuva par labāko matemātiķi un fiziķi klasē. 

   Kad mācījos 8. klasē Asariņš pārņēma mūsu klases audzināšanu. Tā viņš kļuva ne tikai mans treneris, bet arī mans fizikas skolotājs un klases audzinātājs. Ar viņu bija interesanti. Bez orientēšanās, slēpošanas, fizikas viņš mudināja mūs interesēties par novada vēsturi, vākt materiālu no dzīviem notikumu lieciniekiem. Puiši piedalījās kara laikā nošauto ebreju kapu apzināšanā un pat izrakumos. Viņš mūs ieinteresēja un mācīja  fotografēt, uzņemt filmas. Taisījām mācību filmu par orientēšanās sportu. 

   Devāmies interesantos pārgājienos kājām, uz slēpēm un ar velosipēdiem. Piedalījāmies pārgājienu aprakstu konkursos ar izciliem panākumiem republikā. Vismaz divas reizes ieguvām pirmo vietu. 

   Bija arī konflikti starp mani un skolotāju. Protams, bieži biju pati  vainīga. Ar savu vieglprātīgo raksturu dažkārt nenovērtēju viņa atbildības nastu, braukājot ar mums tādu baru pa visu Latviju. Bieži braucām ar vilcienu, un ziemā. Vēlu naktī ar pēdējo vilcienu no Rīgas atgriezāmies mājās. Bet dažreiz tomēr skolotājs bija diezgan netaisns un pat nesavaldīgs, vismaz man tā likās. Viņš bija samērā liels intrigants. Gan jau labu gribot, viņš iejaucās arī zēnu un meiteņu savstarpējās attiecībās, un ne vienmēr tas bija smalkjūtīgi. Sk. Asariņam bija arī savi mīluļi un to viņš neslēpa, tāpēc tas neradīja nesaskaņas mūsu starpā. Izmantojām to savā labā. Daži viņa, man ne visai glaimojoši teicieni, radīja manī spītu un apņemšanos gūt panākumus un pierādīt, ka viņš mani nenovērtē. Tā, ka laikam jau viņš prata atrast pieeju katram un , galvenais spēja atrast talantīgos jau ļoti agrā bērnībā, kā ap to laiku, kad es beidzu vidusskolu, viņš sazīmēja manu brāli Jāni Gipsli un Dainu Zvirbuli, kuri mācījās vēl tikai pirmajā klasē un prata uzturēt interesi visu skolas gadu garumā. Man, un ne tikai man, iedeva mūža aizraušanos ar mūsu brīnišķo Orientēšanos sportu. 

   Mēs viņu mīlējām, mazliet baidījāmies no viņa, bet lepojāmies ar mūsu jauno, stalto treneri. Skolotājs Asariņš arī pats zīmēja kartes un rīkoja sacensības. Tā sākās arī tradicionālās sacensības ”Uz divu sezonu robežas”, kuras tika rīkotas vēlā rudenī.  

  1. gadā T. Asariņa uzmanību piesaistīja 3. klases skolniece Ināra Gipsle – sākās viņas gaitas orientēšanās sportā.
  2. gadā  Ināra Gipsle absolvēja Jēkabpils 1. vidusskolu. 
  3. gadā 19 gadu vecumā viņa uzvarēja Latvijas čempionātā pieaugušajiem  un kļuva par pirmo skolotāja Asariņa audzēkni, kas izpildīja sporta meistara normatīvu. 

    Latvijas čempionātos zelta medaļas Ināra Gipsle izcīnīja arī 1974. un 1976. gadā, daudzkārt kļuva par Latvijas republikas sacensību laureāti. Vairākus gadus viņa bija Latvijas un arī PSRS izlases dalībniece. 

  1. gadā PSRS arodbiedrību vasaras čempionātā I.Gipsle ieguva 1. vietu stafetē Latvijas komandas sastāvā.  1975. gadā PSRS vasaras sacensībās I.Gipslei dubultuzvara individuāli, Latvijai uzvara komandu vērtējumā, 1976. gadā Inārai 2. vieta individuāli, 1977. gada PSRS vasaras meistarsacīkstēs Latvijai uzvara komandu vērtējumā, sieviešu stafetes komandai 2. vieta, individuālajās distancēs I.Gipslei zelta un bronzas medaļas. 
  2. gadā PSRS izlase piedalījās Šveices daudzdienu sacensībās, no izlases labākais rezultāts Inārai Gipslei – 12. vieta. 1975. gadā I.Gipsle PSRS izlases sastāvā piedalījās Pasaules ziemas orientēšanās čempionātā. 1977. gadā sociālistisko valstu “Draudzības kausa” izcīņā Čehoslovākijā Inārai uzvara PSRS stafetes komandā.

    Ināra Gipsle mācījās RPI (tagad Tehniskā universitāte), kļuva par arhitekti. PSRS izlasē sastapa dzīves draugu no Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburga). Saistībā ar vīra zinātnisko darbu par pastāvīgo dzīves vietu kļuva Anglija. Tas deva plašas iespējas piedalīties labi organizētās orientēšanās sacensībās visā Eiropā un Pasaulē. 

     Pēc neatkarības atgūšanas arī Latvija tika uzņemta starptautiskajā orientēšanās federācijā (IOF), tagad Latvijas sportisti brīvi var piedalīties sacensībās ārzemēs.  Latvijā arī tiek rīkotas plašas starptautiskas sacensības, vienas no lielākajām “Kāpa – 3 dienas” jau 30 gadus rīko skolotāja Asariņa audzēknis Indulis Peilāns. Arī Ināra Gipsle  vēl aizvien ir šo un daudzu citu sacensību laureātu vidū. 

Untitled

 

 

 

 

 

 

 

Piemiņas plāksnes atklāšana 2006. gadā pie Jēkabpils valsts ģimnāzijas skolotājam Tālivaldim Asariņam – vienam no orientēšanās sporta pamatlicējiem Latvijā. 

Attēlā no kreisās stāv: Jēkabpils domes priekšsēdētājs Leonīds Salcevičs, Latvijas Orientēšanās sporta federācijas prezidents Pēteris Apinis, Indulis Peilāns, Juris Švarcs, Dace Lukševica (Peilāne), Jānis Kalniņš, Iveta Brūvere, Dagnija Kalniņa (Vītoliņa), Dace Staģīte (Ģipsle); priekšplānā sēž: Daina Zolberga (Slekeniča), Līga Apine (Osīte), Ināra Gipsle, Daina Lūkina (Brālīte, Zvirbule)  

    Paldies Inārai par sirsnīgajām atmiņām! Gaidām arī pārējos stāstus par atmiņām, atgadījumiem, sasniegumiem, piedzīvojumiem – mežā gadās visādi! Mēģināsim pēc iespējas pilnīgāk atainot 60 gadus (1959. – 2019.) Sazinieties ar mums!

 

Paldies Jānim Kalniņam par informāciju un ideju lapai ar OS vēsturi.